13. diena

Nedeeljas nogale izveertaas interesanta. Jau dabuuju izmantot savu apdroshinaashanu - mana labaa auss, saaka streikot par tajaa izdurto caurumu, satuuka un ljoti, ljoti saapeeja. Sestdienas riitu pavadiiju skraidiidama apkaart un mekleedama snabi, ko uzlikt kompresee uz saaposhaas austinjas. Meeginaajaam auskaru iznemt, tachu pashu speekiem tas nebija iespeejams, taa kaa devaamies uz slimniicu. Aatraas paliidziibas personaals bija vienkaarsi fantastisks, daktere runaaja ar mani angliski, maasinja man dancoja apkaart kaa piecgadiigam beernam ar diivainu skanju paliidziibu cenzdamaas panaakt, lai es nesatraucos par notiekosho. Un es nesatraucos. Es patieshaam gandriiz vai izbaudiiju to visu.


Sestdienas vakaraa atbrauca Federika, itaalju meitene. Vispaar ir nedaudz diivaini, jo mees bijaam jau viena pie otras ljoti pieradushas, izveidojushas savus paradumus, utt. Federika jau ir loti jauka - fantastisks smaids, tumshi, gari mati, iista itaalju Barbija. Mees sobriid nedaudz neerti juutamies, kad gatavojam makaronus, jo pat makaronus nav iespeejams iisti pareizi pagatavot, kad tu to dari kopaa ar iistu itaali. Bet gan jau buus ok.

Un vakar mees bijaam atkal tradicionaalo eedienu eest. Ak miiljie, es miilu Balkaanu virtuvi! Es pasuutiiju kaut ko, kas angliski saucaas Shepards Hot pot (Damjans ljoti smeejaas par sho tulkojumu), bet kas izraadiijaas galjas zupa. Un ne jau kaut kaada muusu galjas zupa ar kartupeljiem, burkaaniem, kaapostiem un visu to, ko mees parasti liekam galjas zupaa. Nee, taa bija galjas zupa, kuraa ir tikai galja. Ideaalaak vairs nevar buut.


Atceljaa no restoraana parkaa redzeeju krauklju barus. Vinji te ir tuukstoshiem. Kaa Edgaram Alanam Po vai Selmas Laagerleevas Gestam Berlingam. Scary but great.